Volofu valoda

Gambijas Republika (Republic of The Gambia) ir valsts Rietumāfrikā. Tā ir vismazākā valsts Āfrikas kontinentālajā daļā. Gambijai ir sauszemes robeža vienīgi ar Senegālu. Tā atrodas abpus Gambijas upei. Tikai rietumos tai ir pieeja pie Atlantijas okeāna. Gambija ieguva neatkarību no Britu impērijas un kļuva par Nāciju sadraudzības locekli. Tās galvaspilsēta ir Bandžula, bet lielākā pilsēta ir Serekunda. Gambijā ir liberāla, uz brīvā tirgus balstīta ekonomika. Galvenie ienākumu avoti ir lauksaimniecība (zemesriekstu eksports). Attīstās tūrisma industrija.

Mauritānija (, Muritaniyah), oficiāli Mauritānijas Islāma Republika (الجمهورية الإسلامية الموريتانية, Al-Jumhuriyah al-Islamiyah al-Muritaniyah) ir vāji attīstīta viennacionāla valsts Rietumāfrikā. To rietumos apskalo Atlantijas okeāns. Robežojas ar Rietumsahāru ziemeļrietumos, ar Alžīriju ziemeļaustrumos, ar Mali dienvidaustrumos un ar Senegālu rietumos. Mauritānijas platība ir 1 030 700 km² un pēc platības tā ir divdesmit devītā lielākā valsts pasaulē. To ietekmē tropu klimatiskā josla. Mauritānija ar 3,3 miljoniem iedzīvotāju ir simtu trīsdesmit piektā lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Reljefs visā valsts teritorijā ir līdzens.

Mauritānija ir islāmiska republika, kas sastāv no divpadsmit reģioniem. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Nuakšota. Vairāk kā 20% iedzīvotāju ikdienā iztiek ar mazāk kā 1.25 dolāriem. Lai gan Mauritānijā ir pieejami daudzi dabiskie izrakteņi, tai ir zemākais IKP rādītājs starp Āfrikas valstīm.

Senegāla (fr), oficiāli Senegālas Republika (fr), ir valsts Āfrikas rietumos uz dienvidiem no Senegālas upes, Atlantijas okeāna krastā. Robežojas rietumos ar Gambiju, ziemeļos ar Mauritāniju, austrumos ar Mali un dienvidos ar Gvineju un Gvineju-Bisavu. Lielākā pilsēta un galvaspilsēta ir Dakara.

Līdz 20. gadsimta vidum Senegālas teritorija ir Francijas koloniālās impērijas sastāvā. 1959. gada janvārī Senegāla un Franču Sudāna izveido Mali federāciju, kas 1960. gada 20. jūnijā saņem neatkarību no Francijas. Jau 20. augustā federācija sabrūk, izveidojoties neatkarīgai Senegālai un Mali. Par Senegālas prezidentu ievēl Leopoldu Sengoru, kurš ir arī starptautiski pazīstams dzejnieks. Sākotnēji valstī pastāv parlamentāra sistēma, un Sengors sadarbojas ar premjerministru un aizsardzības ministru Mamadu Diā. Sengors atbalsta sadarbību ar PSRS, taču nav tik radikāls sociālists kā Diā. Starp abiem politiķiem sākas konflikti par valsts ekonomiskās attīstības politiku. 1962. gada decembrī Diā sarīko neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu, un tiek arestēts un notiesāts uz mūža ieslodzījumu (atbrīvots 1974). Valsts pieņem jaunu konstitūciju, kas izveido prezidentālu republiku. 1963. gada decembrī Sengoru, kā vienīgo kandidātu, ar 832 919 balsīm no 941 273 atkal ievēl par prezidentu. No 1965. līdz 1975. gadam Sengora Senegālas Progresīvā savienība ir vienīgā valstī atļautā partija. Lai arī valstī demokrātija ir krietni ierobežota, Sengora režīms ir salīdzinoši maigs. Viņš ir viens no Āfrikāņu sociālisma un negritūdes ideologiem. 1967. gada martā pret Sengoru veic neveiksmīgu atentāta mēģinājumu. 1968. gada februārī viņu atkal pārvēl prezidenta amatā. 1970. gadā Sengors atjauno premjerministra amatu, uzticot to sev lojālajam Andu Diafam. 1974. gadā valstī atļauj veidot vēl divas partijas, un 1975. gada 9. jūlija likums nosaka, ka valstī var pastāvēt trīs partijas, katrai no kurām jāpārstāv cita ideoloģija (marksisms-ļeņinisms, sociāldemokrātija un liberālisms). Papildus Sangora Senegālas Sociālistiskajai partijai izveido marksistu Āfrikāņu Neatkarības partiju un liberālu Senegālas Demokrātisko partiju, par kuras vadītāju kļūst Abdulaje Vade.