Ģeogrāfiskā karte - Beļģija (Kingdom of Belgium)

Beļģijas karogs

izruna]]) ), oficiāli Beļģijas Karaliste (Koninkrijk België, Royaume de Belgique, Königreich Belgien), ir valsts Eiropas ziemeļrietumos. To ziemeļos apskalo Ziemeļjūra, kā arī robežojas ar Nīderlandi ziemeļos, ar Vāciju austrumos, ar Luksemburgu dienvidaustrumos un ar Franciju rietumos. Beļģijas kopējā platība ir 30 528 km² un to ietekmē mērenās joslas klimats. Ziemeļrietumos gar Ziemeļjūru plešas piekrastes līdzenumi, vidusdaļu veido plakankalne, bet dienvidaustrumos atrodas mežaina augstiene. Beļģija ar 11,2 miljoniem iedzīvotāju ir devītā lielākā Eiropas Savienības dalībvalsts.

Beniluksa savienības locekle, NATO un Eiropas Savienības dibinātājvalsts. Briselē atrodas Eiropas Savienības galvenā mītne, kā arī vairāku nozīmīgu ES institūciju mītnes. Beļģija ir daļa no Šengenas zonas, un tajā ir ieviesta Eiropas valūta eiro.

Beļģija ir parlamentāra demokrātija un konstitucionālā monarhija, kas sastāv no trīs reģioniem un desmit provincēm. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Brisele. Beļģija ir daudzu dažādu starptautisku organizāciju dalībvalsts, kā nozīmīgākās ir Benilukss, NATO, ANO, ESAO kā arī citu organizāciju dalībvalsts. Beļģijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā ir Franks Arnautss.

Beļģija ir mājvieta divām atšķirīgām etniskām grupām: nīderlandiešu valodā runājošajiem flāmiem un frančvalodīgajiem valoņiem. Līdz ar to Beļģija ir sadalīta divos reģionos. Ziemeļos atrodas Flandrija, kurā dzīvo 59% no visiem iedzīvotājiem, bet dienvidos Valonija, kur dzīvo 31% iedzīvotāju. Trešā lielākā etniskā grupa ir vācieši, kas dzīvo galvenokārt Valonijas austrumos. Nereti dažādās jomās veidojas konflikti starp flāmiem un valoņiem.

Nosaukumi Belgae un Belgica rakstiskajos avotos pirmo reizi ir pieminēti Jūlija Cēzara darbā "Piezīmes par gallu karu". Kad 1. gadsimtā pirms mūsu ēras Jūlijs Cēzars iekaroja gallu apdzīvoto teritoriju, viņš to sadalīja trīs daļās: Akvitānijā, Gallijā un Beļģijā (Gallia Belgica). Pēc Lielās tautu staigāšanas nosaukums Belgica gandrīz izzuda; tas palika pieminēts tikai rakstiskajos avotos. Tikai 19. gadsimtā, veidojoties neatkarīgai valstij, atkal teritoriju sāka dēvēt par Belgica, lai atšķirtu to no kaimiņvalstīm.