Igauņu valoda
Igauņu valoda (eesti keel) ir urāliešu valodu saimes somugru atzara valoda. Tā ir Baltijas somu valoda, un tai radniecīgākās valodas ir veru (setu), lībiešu, somu, ižoru, vepsu un votu valoda. Igauņu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,1 miljonam cilvēku. Vairums to (aptuveni 950 000) dzīvo Igaunijā, kur tā ir vienīgā valsts valoda. Igauņu valoda ir radniecīga somu valodai, taču ar pārējo Baltijas valstu, Latvijas un Lietuvas, valodām, kā arī krievu valodu tai nav līdzības.
Vecākie igauņu valodas rakstu pieminekļi tiek datēti ap 13. gadsimtu. Senākie teksti igauņu valodā ir no 1524. gada līdz 1528. gadam datētās t.s. Kulamā lūgšanas. 1525. gadā tika iespiesta pirmā grāmata igauniski. Grāmata gan bija luterāņu rokraksts, kas, nenonācis pie lasītājiem, pēc iespiešanas tika nekavējoties iznīcināts. Pirmā saglabājusies grāmata igauņu valodā bija 1535. gada divvalodīgs vācu-igauņu S.Vanrata un Dž.Koela luterāņu katehismu tulkojums. 1637. gadā Vācijā tika iespiesta vācu priesteriem paredzēta igauņu valodas gramatikas grāmata. Laika posmā pēc Ziemeļu krusta kariem līdz 1919. gadam, kad lielākajā daļā igauņu apdzīvotajā teritorijā tika izveidotas un viena otru nomainīja dažādas svešzemju pārvaldes, tostarp dāņu, vācu, zviedru un krievu, tika izdots pavisam neliels skaits tekstu igauņu valodā. Tie kļuva izplatītāki sākot ar 19. gadsimtu, Eiropā izplatoties apgaismības idejām, kuras laika posms saistībā ar igauņu valodu un kultūru pazīstams kā Estofīlijas apgaismības periods. Pēc Igaunijas neatkarības kara un Igaunijas Republikas izveides igauņu valoda kļuva par valsts vienīgo valodu. Pēc 1940. gada Igaunijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā līdzās igauņu valodai par oficiālo valsts valodu tika pasludināta arī krievu valoda. Pēc neatkarības atjaunošanas igauņu valoda atkal kļuva par vienīgo valsts valodu.
Vecākie igauņu valodas rakstu pieminekļi tiek datēti ap 13. gadsimtu. Senākie teksti igauņu valodā ir no 1524. gada līdz 1528. gadam datētās t.s. Kulamā lūgšanas. 1525. gadā tika iespiesta pirmā grāmata igauniski. Grāmata gan bija luterāņu rokraksts, kas, nenonācis pie lasītājiem, pēc iespiešanas tika nekavējoties iznīcināts. Pirmā saglabājusies grāmata igauņu valodā bija 1535. gada divvalodīgs vācu-igauņu S.Vanrata un Dž.Koela luterāņu katehismu tulkojums. 1637. gadā Vācijā tika iespiesta vācu priesteriem paredzēta igauņu valodas gramatikas grāmata. Laika posmā pēc Ziemeļu krusta kariem līdz 1919. gadam, kad lielākajā daļā igauņu apdzīvotajā teritorijā tika izveidotas un viena otru nomainīja dažādas svešzemju pārvaldes, tostarp dāņu, vācu, zviedru un krievu, tika izdots pavisam neliels skaits tekstu igauņu valodā. Tie kļuva izplatītāki sākot ar 19. gadsimtu, Eiropā izplatoties apgaismības idejām, kuras laika posms saistībā ar igauņu valodu un kultūru pazīstams kā Estofīlijas apgaismības periods. Pēc Igaunijas neatkarības kara un Igaunijas Republikas izveides igauņu valoda kļuva par valsts vienīgo valodu. Pēc 1940. gada Igaunijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā līdzās igauņu valodai par oficiālo valsts valodu tika pasludināta arī krievu valoda. Pēc neatkarības atjaunošanas igauņu valoda atkal kļuva par vienīgo valsts valodu.
Zeme (teritorija)
-
Igaunija
Igaunijas Republika (et) ir valsts Ziemeļeiropā, viena no trim Baltijas valstīm. Igauniju veido tās kontinentālā daļa un Monzunda arhipelāgs Baltijas jūrā. Austrumos Igaunija robežojas ar Krieviju, dienvidos ar Latviju. Igaunijai ir arī jūras robežas ar Somiju ziemeļos, Somu līcī, ar Zviedriju rietumos, Baltijas jūrā, un Latviju dienvidrietumos, Rīgas līcī. Valstī, kuras platība ir 45 339 km², dzīvo vairāk nekā 1,3 miljoni iedzīvotāju. Igaunijas galvaspilsēta ir Tallina.
Kopš 13. gadsimta igauņu apdzīvotā zeme bija dāņu, vācu, zviedru un krievu pakļautībā. Vēsturiski un arī kultūras ziņā Igaunijai vienmēr ir bijusi cieša saikne ne tikai ar Baltijas valstīm, bet arī ar Ziemeļvalstīm. Par neatkarīgu valsti Igaunija kļuva, Otrā pasaules kara laikā pēc 1940. gada nokļuva PSRS un Vācijas okupācijā, neatkarības atjaunošana tika pasludināta, bet pilnībā atjaunota , ko atzina arī PSRS valdība.