Menas Sala (Isle of Man)
![]() |
![]() |
Menas Sala no Lielbritānijas un Īrijas salām atdalījās aptuveni 8000 gadus p.m.ē., kad, ledājiem no ledus laikmeta intensīvi kūstot, pacēlās jūras līmenis. Pirmie cilvēki salā ieradās aptuveni 6500 gadus p.m.ē. 1. gadu tūkstotī Menas Salā apmetās ķelti.
Romieši, kas iekaroja Britāniju, neinteresējās par Menas salu un nedibināja tur pastāvīgu koloniju, par ko liecina ārkārtīgi mazais uz salas atrasto romiešu artefaktu skaits.
Saskaņā ar leģendu, kristietību Menas salā atnesa svētais Patriks (Īrijas patrons). Jebkurā gadījumā kristietība uz salas tika pieņemta agri. Domādami, ka sala tika kristīta VI gadsimta sākumā. Visticamāk, misionāri bija īri.
Normāņi Īrijas jūrā parādījās 8. gadsimta beigās. No 800. līdz 815. gadam vikingi iebruka salā, 9. gadsimta otrajā pusē uz salas nodibināja savas apmetnes un pakļāva salu savai varai. No 850. līdz 890. gadam sala bija pakļauta Dublinas Skandināvijas karaļiem, bet no 890. līdz 1079. gadam — Orknejas grāfiem. Visā Skandināvijas periodā sala formāli bija Norvēģijas vasalis, taču patiesībā norvēģi gandrīz neiejaucās salas lietās.
1266. gadā to iekaroja Skotija. Pēc tam tā nonāca Anglijas pakļautībā, bet 1866. gadā kļuva par kroņa teritoriju (Crown dependency).