Kuba (Republic of Cuba)
![]() |
![]() |
Pirmie eiropieši, kas nonāca Kubā, bija Kolumba ekspedīcijas dalībnieki 1492. gada oktobrī. 1511. gadā Spānijas karakuģu eskadra iekaroja arhipelāgu, pakļaujot pamatiedzīvotājus — indiāņu taino ciltis un padarīja to par savu koloniju (1514. gadā arhipelāgā bija jau 14 spāņu apmetņu), bet 1515. gadā par kolonijas galvaspilsētu tika izvēlēta Santjago de Kuba. 1762. gadā Kubu iekaroja Lielbritānija, taču apmaiņā pret Floridu tā atdeva salu atpakaļ Spānijai. 18. gadsimta beigās sākās cukura bums, 1840. gadā Kuba bija pasaules lielākā cukura eksportētājzeme. 1868. gadā plantāciju īpašnieks Karlos Manuels de Sespedes dāvināja saviem vergiem brīvību un deklarēja Kubas neatkarību. Desmit gadus kopīga baltādaino un melnādaino partizānu armija cīnījās pret Spāniju, taču galu galā tika sakauti. 1895. gadā salinieki dzejnieka Hose Marti vadībā uzsāka karu par neatkarību, kā rezultātā tie dažu gadu laikā pārņēma savā kontrolē praktiski visu salu.
1898. gadā ASV uzbruka Spānijai, kara rezultātā okupēja virkni tās koloniju, t.sk. arī Kubu. Kopš tā laika Kuba bija ASV protektorāts, kur valdīja virkne diktatoru. Kuba ieguva neatkarību tikai 1902. gadā, taču ASV ar uzspiestiem līgumiem nodrošināja sev tiesības jebkurā brīdī militāri iejaukties Kubas iekšējās lietās un ierīkoja kara flotes bāzi Gvantanamo līcī.
1933. gadā seržanta Fulhensio Batistas sarīkotajā apvērsumā gāza Džerardo Mačado i Moralesa diktatūru. 1940. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija un sarīkotas prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja Batista. Nākamajās, 1944. gada vēlēšanās Batista zaudēja Ramonam Gravam. 1952. gadā Batista kandidēja prezidenta amatam, taču, saprotot, ka vēlēšanās zaudēs, Batista 10. martā veica valsts apvērsumu un pasludināja sevi par pagaidu prezidentu. ASV atbalstītajai Batistas valdībai bija tieksme uz korupciju, vēlēšanu rezultātu viltošanu un politiskām slepkavībām, valstī bija augsts bezdarbnieku īpatsvars.
1956. gada decembrī Kubas piekrastē izkāpa 82 kaujinieki ar Fidelu Kastro un Ernesto Če Gevaru priekšgalā, kuri uzsāka partizānu karu pret Batistas režīmu. 1959. gada janvārī Batistas režīms tika gāzts un varu pārņēma kreisi orientētais Kastro un viņa domubiedri. Kastro režīms likvidēja arī rasu nevienlīdzības ekonomisko pamatu un izbeidza rasu segregāciju. 1961. gadā visai asās ASV reakcijas iespaidā, kura vēlējās atjaunot Batistas režīmu, Kuba ārpolitikā sāka orientēties uz draudzību ar PSRS kā vienīgo pretspēku, kas salu valsti varētu aizstāvēt no iebrukuma. Revolucionāru nometnē aizvien lielāku ietekmi sāka iegūt Kubas komunistiskā partija, kura 1965. gadā pārņēma varu, lielākajai daļai revolucionāru iestājoties šai partijā. Kubā tika ieviests sociālisms: veikta agrārā reforma, plantatoru zemes īpašumus sadalot zemniekiem, nacionalizēja rūpniecības un izklaides industrijas uzņēmumus, rezultātā sašķeļot Kubas sabiedrību (lielākajai daļai kubiešu diktatūras gāšana un sociālas reformas nozīmēja izraušanos no nabadzības, izglītību, uzlabotu dzīvošanas standartu un labu, visiem pieejamu veselības aprūpi, bet līdz tam dominējošā ekonomiskā un politiskā elite pameta valsti, emigrējot pamatā uz ASV un Meksiku). Otrais Kastro režīma leģitimitātes avots ir nacionālais lepnums. Kubieši uzskatīja, ka revolūcija bijušajai spāņu kolonijai, kas tūlīt pēc atbrīvošanās no Spānijas iekļuva pazemojošā atkarībā no ASV līdz tādai pakāpei, ka tika nicinoši saukta par „ASV bordeli”, atnesusi neatkarību un nacionālo lepnumu. Antiamerikāniskais nacionālisms ir viens no Fidela Kastro ilgstošās globālās popularitātes iemesliem.
1962. gadā ASV noteica embargo režīmu, aizliedzot jebkādas ekonomiskās attiecības ar Kubu. Ekonomiskā blokāde turpina darboties vēl joprojām.
Kuba aizsūtīja tūkstošiem savu karavīru uz Angolu, lai palīdzētu Tautas kustībai Angolas atbrīvošanai cīnīties pret Dienvidāfrikas uzbrukumu un uzvarēt pilsoņu karā. Dienvidāfrikas atbrīvošanas vadītājs Nelsons Mandela uzskatīja, ka Kuba šādi ir palīdzējusi gāzt Dienvidāfrikas aparteīda režīmu, un pateicās tai, vaicājot: "Kurai citai valstij ir vēsture ar šādu nesavtīgu rīcību, kādu Kuba ir izrādījusi pret Āfrikas tautām?"
Kuba arī palīdzēja Nikaragvā valdošajai Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas frontei cīņā pret ASV trenētajām un finansētajām kontrām.
Kad 1989. gadā valsts lielākais ārējās tirdzniecības partneris PSRS ievērojami samazināja tirdzniecības apjomu ar Kubu, tajā iestājās dziļa sociāli ekonomiskā krīze. Pēc Ugo Čavesa nākšanas pie varas Venecuēlā pieauga šo valstu sadarbība. Investīcijas tūrisma nozares attīstībā, kā arī privātuzņēmumu pieļaušana pakalpojumu sfērā mīkstināja krīzi, taču valsts saimniecības izaugsme ievērojami palēninājusies.
2008. gadā, pēc 49 varas gadiem, 81 gadu vecais Fidels Kastro atkāpās no valsts un valdības vadītāja amatiem. Veselības problēmu dēļ jau 2006. gadā politisko jautājumu risināšanu Fidels bija uzticējis savam brālim Raulam, kurš tobrīd bija 75 gadus vecs.