Ģeogrāfiskā karte - Rietumsahāra (Western Sahara)

Rietumsahāra (ar,, berberu: Taneẓṛuft Tutrimt, es) ir apstrīdēta teritorija Ziemeļāfrikā, kas robežojas ar Maroku ziemeļos, Alžīriju ziemeļaustrumos, Mauritāniju austrumos un dienvidos un Atlantijas okeānu rietumos. Tās sauszemes platība ir apmēram 266 000 km2. Tā ir viena no mazapdzīvotākajām teritorijām pasaulē, kas pārsvarā sastāv no tuksnešainiem līdzenumiem. Teritorijā dzīvo nedaudz vairāk par 500 000 iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā puse dzīvo Ajūnā, Rietumsahāras lielākajā pilsētā. Apmēram 80% Rietumsahāras teritorijas kontrolē Maroka, bet 20%- Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika (SADR).

Kā Spānijas kolonija kopš 18. gadsimta beigām, Rietumsahāra 1963. gadā tika iekļauta Apvienoto Nāciju neautonomo teritoriju sarakstā. 1965. gadā ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma savu pirmo rezolūciju par Rietumsahāru, lūdzot Spāniju dekolonizēt teritoriju. Gadu vēlāk tika pieņemta jauna rezolūcija, pieprasot Spāniju organizēt referendumu par pašnoteikšanos. 1975. gadā Spānija atteicās no teritorijas administratīvās kontroles par labu Marokas, kas jau kopš 1957. gada formāli pretendēja uz teritoriju, un Mauritānijas kopīgai pārvaldībai. Izcēlās karš starp minētajām valstīm un Sahrāvī nacionālās atbrīvošanās kustības Polisario fronti, kas nodibināja Sahāras Arābu Demokrātisko Republiku (ar trimdas valdību Tindūfā, Alžīrijā). Pēc Mauritānijas atteikšanās no teritorijas 1979. gadā, Maroka beidzot ieguva pilnīgu kontroli pār lielāko daļu teritorijas, tai skaitā kontroli pār visām lielākajām pilsētām un dabas resursiem.

Kopš ANO atbalstītās vienošanās par pamieru 1991. gadā, lielāko daļu teritorijas (ieskaitot visu Atlantijas okeāna piekrasti) kontrolē Maroka, kuru atbalsta Francija, bet atlikušo daļu ar Alžīrijas atbalstu kontrolē SADR. Lielvalstis kā ASV un Krievija ir ieņēmušas neskaidru vai neitrālu pozīciju attiecībā uz abu pušu prasībām, un ir spiedušas abas puses vienoties par miermīlīgu izlīgumu. Gan Maroka, gan SADR ir centušās pastiprināt savas prasības, iegūstot oficiālu atzīšanu, — gan pārsvarā no Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas jaunattīstības valstīm. Polisario fronte ir panākusi SADR oficiālu atzīšanu no 84 valstīm, taču 39 no tām ir atcēlušas vai iesaldējušas atzīšanu. SADR ir ieguvusi Āfrikas Savienības dalībvalsts statusu, kamēr Maroka ir panākusi atzīšanu vai atbalstu savai pozīcijai no dažām Āfrikas valdībām un no vairuma Arābu Līgas valstīm. Pēdējo divdesmit gadu laikā gan viena, gan otra pozīcija ir gan ieguvusi jaunas atzīšanas, gan arī pazaudējusi esošās, atkarībā no mainīgajām starptautiskajām tendencēm.