Ģeogrāfiskā karte - Čada (Republic of Chad)

Čada ( (Tshād); ), oficiālais nosaukums Čadas Republika, ir valsts Centrālajā Āfrikā. Valsts tautsaimniecībā un attīstībā, lai gan ir vērojama neliela izaugsme, tomēr ir daudz problēmu. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, galvenokārt nodarbojoties ar lauksaimniecību un lopkopību. Kopš 2003. gada jēlnafta ir kļuvusi par valsts galveno eksporta ieņēmumu avotu, aizstājot tradicionālo kokvilnas nozari.

Čada robežojas ar Lībiju ziemeļos, Sudānu austrumos, Centrālāfrikas Republiku dienvidos, Kamerūnu un Nigēriju dienvidrietumos un Nigēru rietumos. Pateicoties lielajam attālumam no jūras un tuksneša klimatam, šo valsti bieži sauc par Āfrikas "mirušo sirdi". Valsts ziemeļos atrodas Tibesti kalni, lielākā kalnu grēda Sahāras tuksnesī. Čada ir bijusī Francijas Ekvatoriālās Āfrikas Federācijas sastāvdaļa. Ar 1 284 000 kvadrātkilometru lielu platību Čada ir 21. lielākā valsts pasaulē.

Reģionu, kas mūsdienās pazīstams kā Čada, kādreiz apdzīvoja politiski nesaistītas iedzīvotāju grupas un ciltis. Šajā teritorijā mūsdienās ir atrasti ļoti senas izcelsmes humanoīdu galvaskausi un alu zīmējumi. No 1883. līdz 1893. gadam lielā un spēcīgā Kanem-Bornu Impērija Rabiha al-Zubaira vadībā pakļāva reģiona relatīvi vājās vietējās senās karalistes. Jau kopš viduslaikiem Čada atradās starp trans-Sahāras tirdzniecības ceļiem un Austrumu-Rietumu migrācijas ceļiem.

1900. gadā pēc Kuserī kaujas, kad Francija sakāva al-Zubaira karaspēku, Čada kļuva par Francijas koloniju. 1913. gadā beidzās Čadas kolonizācija un tā kļuva par Francijas Ekvatoriālās Āfrikas Federācijas sastāvdaļu. Francija lielākoties izmantoja savām vajadzībām valsts dienvidus, kuros galvenokārt dzīvoja animisma piekritēji, kur veicināja kokvilnas ražošanu un ieviesa kristīgo ticību. Valsts ziemeļos, kurus apdzīvoja musulmaņi, koloniālais režīms pārvaldē iekļāva arī vietējos vadoņus. 1946. gadā Francija pasludināja Čadu par savu Aizjūras teritoriju un iekļāva tās pārstāvi savā Nacionālajā Asamblejā.

Pēc Otrā pasaules kara, kad sākās dekolonizācijas process, cīņu par neatkarību vadīja valsts dienvidus pārstāvošā Čadas Progresīvā Partija, kuras līderis Fransē Tombalbaije kļuva par pirmo valsts prezidentu. Valsts neatkarība tika pasludināta 1960. gada 11. augustā.

1965. gadā musulmaņu nemiernieku Čadas Nacionālā Atbrīvošanās Fronte jeb FROLINAT, neapmierinātībā ar Tombalbaije un saskatotdiskrimināciju no dienvidnieku puses, uzsāka pilsoņu karu, kas ilga līdz 1993. gadam. 1973. gadā Francijas karaspēks palīdzēja apspiest ziemeļu nemiernieku dumpi, bet ziemeļu partizāni turpināja savu darbību ar aktīvu Lībijas atbalstu. Šie notikumi kopā ar bargo sausumu iedragāja Tombalbaijes varu un 1975. gadā valstī notika militārs apvērsums, kurā prezidents tika nogalināts un vara valstī tikai aizvietota ar militāro pārvaldi, kuru vadīja cits dienvidnieku kristietis Fēliks Maloums. 1977. gadā Lībija anektēja Čadas ziemeļu daļā atrodošos Auzū joslu. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem noslēgt mieru ar nemierniekiem 1979. gadā ziemeļu nemiernieki ieņēma valsts galvaspilsētu, valstī varu pārņema musulmaņu ziemeļnieks Goukouni Ouedei un sākās visanarhistiskā Čadas pilsoņu kara fāze.

Situācija sarežģijās, kad prezidenta Muammara Kadāfi vadītā Lībija 1980. gadā iebruka Čadā, lai atbalstītu Lībijai sabiedroto prezidentu Goukouni Ouedei cīņā pret viņa bijušo sabiedroto Hisēnu Habrē un lai sekmētu Lībijas ekspansīvo politiku, cenšoties apvienot Čadu un Lībiju vienā valstī. Uz Lībijas centieniem palielināt reģionālo ietekmi Francija un ASV atbildēja ar palīdzību Habrē, kurš 1982. gadā iekaroja galvaspilsētu, aizstājot Ouedeiju, un pārņēma kontroli pār valsti. 1983. gadā citas Āfrikas valstis atzina Habrē valdību, bet Ouedeiju turpināja bruņotu cīņu valsts ziemeļos ar aktīvu Lībijas atbalstu. 1987. gadā FROLINAT un Čadas valdības karaspēks ar Francijas un ASV atbalstu padzina Lībijas atbalstīto karaspēku no Čadas teritorijas.

Neskatoties uz šo uzvaru, Habrē valdība bija vāja, tā tika apsūdzēta brutalitātē un korupcijā, kā arī neieguva Čadas lielākās iedzīvotāju daļas atbalstu. Viņu gāza no amata bijušais FROLINAT sabiedrotais, cits Lībijas atbalstīts nemiernieku un Patriotiskās Glābšanas Kustības līderis Idriss Debī 1990. gada 1. decembrī. Nemiernieku nepārtrauki apdraudēts, pārciešot dažus neizdevušos puča mēģinājumus, Debī uzsāka nacionālo samierināšanu, un nemiernieku grupas pārstāja cīnīties. 1995. gadā tika apstiprināta jaunā konstitūcija, un gadu vēlāk Debī uzvarēja pirmajās daudzpartiju vēlēšanās Čadas vēsturē. Piecus gadus vēlāk viņš uzvarēja arī otrajās prezidenta vēlēšanās. Debī Patriotiskās Glābšanas Kustība uzvarēja 1996. gada parlamenta vēlēšanās.

Drošība valstī pasliktinājās 1998. gadā, kad valsts ziemeļos sākās bruņota sacelšanās, kuru uzsāka prezidenta Debī bijušais aizsardzības ministrs Jusufs Togoimī, kurš radīja nopietnus draudus Debī. Valstī 2004. un 2006. gada martā notika apvērsuma mēģinājumi un 2006. gada aprīlī nemiernieki uzbruka Ndžamenai, nu kurienes viņi tika padzīti pēc sīvām cīņām galvaspilsētas ielās. Valdība satapās ar plašiem protestiem pēc lēmuma par konstitucionālām izmaiņām, kas paredzēja iespēju prezidentam pretendēt arī uz trešo termiņu. Balstoties uz šo, gandrīz visas opozīcijas partijas boikotēja 2006. gada maija vēlēšanas.